why poeple are running away from own country?

http://blogi.nozare.lv/kaza/2009/10/10/murgosfera-un-darijums-ar-dienu-offtopiks/

Republication from one of my friends, great journalists blog...it shows again why people a running away from Latvia

The strange death of liberal "Diena"

NOTE: Corrected the spelling of the British family to ROWLAND in a few places.

October 10 turned into a day of written and video/audio soundbites amounting to obituaries for Latvia's (once?) leading daily "liberal" newspaper Diena (The Day). It was no wonder, as the chief editor of the Diena media group, Nellija Ločmele, the editor-in-chief of Diena, Anita Brauna, the editor of the editorial and op-ed page, Pauls Raudseps and several senior reporters announced their resignations after it was disclosed that Diena (along with Dienas bizness, a business daily) had been sold to the British Rowland family.

The Rowlands are said to have financed the transaction when the Swedish Bonnier publishing group and agreed to convert their loan into shares in a mutual fund that became the owner of both Latvian media companies. However, there are contradictory reports as to whether this was the actual sequence of events.

The departing editors said they could not work together with the new managing director of the Diena publishing group, a former executive at the company who returned to engineer and execute the transfer of Diena and Dienas bizness from the Bonnier group to the new owners.

Founded as a government-owned but independent newspaper in 1990, while Latvia was still a Soviet republic, Diena was "liberal" in the classic sense of standing for individual rights, freedom, Western-style democracy and values.

In July, it was announced that the Swedish Bonnier publishing group, the owner of Diena and the business daily Dienas bizness (this blogger worked for Dienas bizness for 11 years) since the early 1990s, was selling both newspapers to a Luxembourg-based company owned by Aleksandrs Tralmaks, a former executive with Diena (some years earlier) and Kalle Norberg, an Estonian financier. The transaction was financed (temporarily) by undisclosed lenders as part of a scheme to set up a Luxembourg based media mutual fund.

The transaction, with so many unknowns, set off a frenzy of speculation, much of it verging on paranoid fantasies that Latvian oligarchs, Russian intelligence services and other evil powers bent on destroying Diena or using it to brainwash the population were actually behind the deal.

To be sure, the transaction was hasty, largely because the Bonnier group was eager to get rid of their Latvian assets as quickly as possibly, while keeping their business newspapers in Estonia and Lithuania. It was going to take Tralmaks and Norberg a few months to set up their mutual fund, longer than the Swedes were ready to wait. In a move that would later be one of several reasons for things unravelling as they have, Tralmaks and Norberg raised funds for the purchase from undisclosed lenders. Tralmaks said the real owners of Diena and Dienas bizness would be disclosed on October 1, but later delayed the announcement until October 9.

By then, three months of secrecy, contradictory hints (at one point, the transaction was said to be financed by some of the founders of Skype)and internal recriminations and arguments about future business strategy had taken their toll. There was, in all likelihood, an irreparable rift between the top editors and Tralmaks by mid-September, when rumors of Ločmele's and Brauna's resignations first appeared.

Tralmaks had proposed drastic cuts in production expenses for Diena of around 55 %, which would have led to considerable staff reductions and salary cuts. Diena's editors proposed a less painful solution (according to a blog Cita Diena/A Different Diena set up to communicate about the breakdown of the newspaper as run by them) and at one point even proposed a management buy-out of sorts. Ločmele jas told Latvian media she had found potential investors to buy back Diena from Tralmaks and Norberg, but was rebuffed. That move also sealed her fate -- it was seen as disloyal to the owners of the moment.

The situation at present is that everyone seems to be standing at a smashed trough (pie sasistas siles) to use a Latvian expression (sort of meaning that the instrument by which all of the barnyard creatures could have been fed has been foolishly destroyed). Tralmaks (now merely the CEO of the Diena group, with no ownership stake) has seen his brand value walk out the door -- indeed, he had some of the top editors escorted away by lawyers and security guards who first searched boxes and briefcases of "the departed" to see that no confidential company documents were taken.

"The Departed" have strongly hinted that they will start a new media outlet, most likely an internet portal and some kind of print publication, but with the Latvian economy collapsing, this is a daunting task, no less than the challenge of keeping the "old" Diena afloat, with Tralmaks speaking of drastic drops in advertising spending already at the time the deal was announced in July.

Finally, Jonathan Rowland, the Rowland family member apparently most involved with the investment in Latvia, has seen his admittedly risky investment turn -- very risky. Rowland appears to have been a bit of a high-roller in the past, so three years from now, he'll probably be at his club and hear something like "Good on you with that Shanghai deal, pity about that...where was it... Latvia or someplace? Odd isn't it, it was some Latvian lads who put the new roof on my country place. Great job. You know, Colin got burned for about as much on that Swedish game console thing...win some, lose some."

10 Oktobris, 2009

“Murgosfēra” un darījums ar Dienu (offtopiks)

Autors: Juris Kaža @ 18:07 Kategorijas: Pētījumi un viedokļi, Izklaide un melnais humors

(Ieliku apakšvirsrakstus, lai viss būtu vieglāk lasāms –J.K. 11. oktobrī)
8.oktobrī piedalījos diskusijā Stradiņa universitātē par medijiem, to nākotni un, protams, arī jaunajiem medijiem kā blogiem, sociāliem tīkliem, tviteriem u.tml. Diskusijas gaitā man pašpruka, iespējams, jauns izteiciens, proti, ka tieši Latvijā blakus blogsfērai un ķibetelpai (cyberspace) arī ir murgosfēra – dažādu konspirāciju teoriju, aizdomu un izkliedētu bet sīkstu tumsonības metastāžu ģenerēta migla nācijas kolektīvajā apziņā.
Avīze Diena daudzus gadus ir bijusi sava veida mirdzoša galotne virs murgosfēras slāņa, kas – gan pakāpeniski un lēnam retinoties – ir klājis Latviju pēdējos teju 20 gadus. Murgosfēra, protams, tika ģenerēta ilgos padomju noslēgtības un cilvēku apziņas apstrādes gadu desmitos, atstājot sabiedrību ar daudziem homo postsovieticus, kas nebija sagatavoti saprast viņiem pēkšņi atvērto 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma mulsinoši krāšņo, izaicinošo, nesaprotamo, pretrunīgo, bezgala sarežģītu un daudziem viņu agrākajiem priekšstatiem pat pretīgo globālo sabiedrību. Bet ne par to ir runa.
Runa ir par virkni kļūdu, pārpratumu, komunikācijas avāriju un, visticamāk, arī par iekšējiem procesiem, kas tikai tuvākajā laikā tiks atklāti, kuru gala rezultāts ir avīzes Diena šķietamais ne gluži noriets, bet ievērojams tās saulītes spīduma satumsums. Un te, manuprāt, savu lomu ir spēlējusi šīs jau no vasaras izstieptās drāmas radītā murgosfēra lite.

Neizskaidroja “nesaprotamo”
Pirmais klupiens bija daudzu nesaprašana, ka reāli biznesa darījumi bieži ir “nesaprotami” kaut vai tādēļ, ka juridisko personu pirkšanas un pārdošanas darījumi veicot savu biznesa misiju, tāpat arī pašu šo juridisko personu pārpirkšanas darījumi nav tas pats, kā Rimi veikalā ar pāris latu noskaitīšanu pie kases padarīt lielveikala īpašumā esošo pienu un kartupeļus par pircēja īpašumu. Nevienam neienāk prātā piena paku norakstīt brālēnam Īrija pret pilnvaru to izdzert Latvijā, bet kartupeļus ieķīlāt igauņu līzinga kompānijai.
Taču bieži vien privātajos korporatīvos darījumos šādas lietas notiek, un ne jau ar kartupeļiem. Negribu sameloties par situāciju šodien, bet ilgus gadus lielākā investorvalsts Latvijā bija Dānija, jo caur Dānija reģistrētu holdingkompāniju Tilts Communications tika investēti visu dažādo ārvalstu investoru– britu un zviedru, pēc tam zviedru-somu TeliaSonera – simtiem miljonu LVL līdzekļi Lattelecom attīstībai. Izpētot smalko druku var arī konstatēt, ka daudzām pasaules aviosabiedrībām nepieder neviena lidmašīna, tās viņas tikai nomā no mazpazīstamiem globāliem līzinga koncerniem. Arī vairākiem slaveniem viesnīcu zīmoliem pieder tikai dažas vai pat neviena ēka, uz kuras rakstīts prestižais vārds, jo šīs kompānijas ir tikai operatori, kas atbild par visu, kas notiek pavisam citam īpašniekam piederošajās četrās lepnās ēkas sienās.
Sākumā man likās, ka Dienas un Dienas biznesa pārdošana bija no šīs, ikdienā mazpazīstamās un tādēļ viegli murgosfērā ievelkamās darījumu kategorijas. Proti, darījuma starpnieki un virzītāji Aleksandrs Tralmaks un Kalle Norbergs saprata, ka zviedru puse steidzās tikt vaļā no abiem medijiem, tādēļ bija steidzami jāaizņemas nauda, lai “objektu” pārņemtu no zviedriem un to noturētu līdz nākamam Tralmaka un Norberga plāna solim – atvērta investīciju fonda dibināšana, kam turpmāk piederētu Diena un Dienas bizness. Savas domas par to jau uzrakstīju jūlijā.

Noslēpumainība bija uzticības kaprace
Kopš vasaras darījuma mazredzamā daļā notika lietas, kas, visticamāk, padziļināja neuzticības grāvi starp Dienas redakcionālo vadību un pircēju pārstāvjiem. Nav skaidrs, vai a/s Diena korporatīvā vadība un daži redaktori zināja, bet nedrīkstēja stāstīt kas ir pircēji, vai varbūt īsti neko nezināja. Katrā ziņā avīzē, kas sevi turēja par caurspīdīguma un godīguma etalonu, sākās un pastiprinājās cepšanās par neskaidrību un noslēpumainību.
Vienlaikus jāsaprot, ka Diena un Dienas bizness netika izprecinātas un bildinātas kā pievilcīgākās meitenes mediju tēvu Bonjeru (Bonnier) ģimenē. Abi mediji nesa zaudējumus un bija nopietni jādomā par to biznesa modeļu maiņu. Kaut vai tādēļ, ka visā pasaulē mainās mediju darbības modeļi – drukātos medijus gan papildina, gan kanibalizē šo informācijas platformu pāreja uz internetu. Veiksmīgs piemērs – zviedru Dagens Nyheter godalgotais un populārais dn.se.
No otras puses, ir bezmaksas projekti, kurus sāk apšaubīt un pārformēt. Nesen paziņots, ka daļu bezmaksas Economist.com saturu piedāvās tikai žurnāla vai portāla abonentiem. Arī citi runā par zināma satura pārdošanu par mikromaksājumiem, bet vēl citi apgalvo, ka maksāt desmit centus par 600 vārdus garu rakstu vai piecu minūšu video ir smieklīgi.
Par šādām lietām arī noteikti bija pārrunas un strīdi un viena vai otra modeļa aizstāvji jutās izaicināti vai apdraudēti. Zinu, ka Dienā jau pirms pārdošanas procesa sākšanās bija domstarpības un personāla maiņas sakarā ar avīzes elektroniskās “ sejas” turpmāko attīstību.
Visu šo diskusiju (vai ne-diskusiju) un procesu notikšana vienlaicīgi, visticamāk, radīja stresu visām iesaistitajām pusēm. Lietas arī paildzināja – ja var ticēt neoficiālai informācijai – K. Norberga iekļūšana (auto?) avārijā, kas viņu uz ilgāku laiku izsita no spēles. Par to, ko kopš vasaras Dienas iekšienē darījis A. Tralmaks nezinu, bet acīmredzot viņš tur atgriezās kā pretrunīgs “ savējais” ar priekšvēsturi no strādāšanas Dienā.

Arī “pēdējam cietoksnim” būtu bijis jāmainās
Dienas aizejošā redakcijas vadība, iespējams, arī dzīvoja nelielā murgosfērā lite, sevi lielā mērā pamatoti, bet, iespējams, uz citu faktoru fona tomēr pārspīlēti turot par zināmu žurnālistikas standartu pēdējo cietoksni. Protams, ka jebkuram medijam ticamība un integritāte ir ļoti svarīgi tā ilgtspējas elementi. Pat Vakara Tenku lasītāji būs vīlušies, ja izrādīsies pilnīga nepatiesība, ka florbolistam un krodziņu lauvam Benam Bambālim bijis romāns ar dejotāju Barbaru Pupenieci. Tomēr visi mediji, kurus nesponsorē kāda labdarības organizācija, konfesija vai valsts ir biznesi, kam saprātīgā veidā jāpielāgojas tirgus pieprasījumam.
Viena no Dienas problēmām, iespējams, bija samierināties savā prātā ar to, ka būs jānokāpj nedaudz no kalna, kurā dievi akmens plāksnēs gravē žurnālistikas baušļus, vienlaikus nepiebiedrojoties plebejisko mediju dejām ap zelta teļu. Tas nenozīmē ka medijos pārstāstītais it kā A. Tralmaka biznesa modelis samazināt Dienu (resp. Dienas izmaksas) uz pusi bija reāls un pieņemams risinājums. Un it kā viņa teiktais, ka kvalitatīva žurnālistika nav ilgtspējīgs bizness arī būtu kvalificējams – nav ilgtspējīgs masu tirgum. Cits jautājums par elitāru, mazu izmaksu un mazas drukātas tirāžas un ierobežotas interneta auditorijas informācijas un viedokļu platformu (kuru 20. gadsimtā sauca par avīzi). Iespējams, ka kaut kas tāds radīsies, teiksim, Rīgas Laiks with News stilā veidotā Citā Dienā.

Nav jau noticis trakākais (?)
Bet kādas tad ir Dienas īpašnieku epopejas beigas? Tāds kā nothing special, ja atfiltrē visas ar nedaudz melnā humora piegaršu epizodes (Skype dibinātāji, WTF?, Aleksandr!) un ASV lielo korporatīvo atlaišanu imitācijas– ar atlaisto/atlūgušo tūlītēju eskortēšanu no darba vietas apsardzes pavadībā un citām drāmām. Nu izrādās, ka avīzes, visticamāk, pieder fondam kur riska kapitālists un avantūristiskais investors Džonatans Rouland (Jonathan Rowland) iegrūdis sākumā aizdoto (Kalles un Sašas izgaunerēto) naudu. No skapja nav izkritis ne Lembergs, ne Šķēle, ne krievu naudas/laimes lācis. Murgus, ka Roulandus, kam ir sava 700 miljonu mārciņu ģimenes bagātība, salīdzis kāds tumšais spēks varam arī mest pie malas. Tādos prātuļojumos sāk izpausties murgosfēras pieņēmums, ka Latvija un avīze, kuras tirāža nepārsniedz kādas ASV lauku pilsētas avīzes tirāžu, būtu vērts visādos bizantīniskos darījumos iepīt šos angļu bagātniekus.
Tāpat Delfi komentāru gudrinieku prātojumus – kādēļ pērk zaudējumus nesošus uzņēmumus, gan jau kas… arī varam norakstīt kā daļu no murgosfēras. Ja mazliet paskatās kas rakstīts par Dž. Roulanda kā finansista darbības mērķiem – tie ir pirkt lielās grūtībās nonākušus uzņēmumus, tos sakārtot un tādējādi nopelnīt vēl lielāku bagātību. Galu galā, nopērkot a/s Skrandumaiss par 1 LVL par akciju un pacelt tā vērtību (pārvēršot zaudējumus peļņā) uz 100 LVL par akciju ir daudz ienesīgāk, nekā (un šī ir izdomātā cena) pirkt superveiksmīgo Apple par 1000 un pārdot par 1025. Ar šādu investīciju un biznesa modeli – gan ar augstu risku – nodarbojas daudzviet pasaulē, kādēļ arī ne šeit?
Labā ziņa par Dienu, kas diemžēl izpalika un kuru nekad nedzirdēsim ir – avīzi nopirka bagāts brits, kuram interesē atpelnīt XX % uz savas investīcijas N gados. Viņš mūsu lietās nemaisīsies, bet, lai sasniegtu mērķi, ir jāstrādā krietni efektīvāk izmaksu ziņā un jāpaplašina mērķauditorija, taču bez ekscesiem. Kas un kā, lielā mērā mūsu rokās. Un tad viss vienkārši rullētu…ja šādas lietas nekārtotu murgosfērā.