(Ieliku apakšvirsrakstus, lai viss būtu vieglāk lasāms –J.K. 11. oktobrī)
8.oktobrī piedalījos diskusijā Stradiņa universitātē par medijiem, to nākotni un, protams, arī jaunajiem medijiem kā blogiem, sociāliem tīkliem, tviteriem u.tml. Diskusijas gaitā man pašpruka, iespējams, jauns izteiciens, proti, ka tieši Latvijā blakus blogsfērai un ķibetelpai (cyberspace) arī ir murgosfēra – dažādu konspirāciju teoriju, aizdomu un izkliedētu bet sīkstu tumsonības metastāžu ģenerēta migla nācijas kolektīvajā apziņā.
Avīze Diena daudzus gadus ir bijusi sava veida mirdzoša galotne virs murgosfēras slāņa, kas – gan pakāpeniski un lēnam retinoties – ir klājis Latviju pēdējos teju 20 gadus. Murgosfēra, protams, tika ģenerēta ilgos padomju noslēgtības un cilvēku apziņas apstrādes gadu desmitos, atstājot sabiedrību ar daudziem homo postsovieticus, kas nebija sagatavoti saprast viņiem pēkšņi atvērto 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma mulsinoši krāšņo, izaicinošo, nesaprotamo, pretrunīgo, bezgala sarežģītu un daudziem viņu agrākajiem priekšstatiem pat pretīgo globālo sabiedrību. Bet ne par to ir runa.
Runa ir par virkni kļūdu, pārpratumu, komunikācijas avāriju un, visticamāk, arī par iekšējiem procesiem, kas tikai tuvākajā laikā tiks atklāti, kuru gala rezultāts ir avīzes Diena šķietamais ne gluži noriets, bet ievērojams tās saulītes spīduma satumsums. Un te, manuprāt, savu lomu ir spēlējusi šīs jau no vasaras izstieptās drāmas radītā murgosfēra lite.
Neizskaidroja “nesaprotamo”
Pirmais klupiens bija daudzu nesaprašana, ka reāli biznesa darījumi bieži ir “nesaprotami” kaut vai tādēļ, ka juridisko personu pirkšanas un pārdošanas darījumi veicot savu biznesa misiju, tāpat arī pašu šo juridisko personu pārpirkšanas darījumi nav tas pats, kā Rimi veikalā ar pāris latu noskaitīšanu pie kases padarīt lielveikala īpašumā esošo pienu un kartupeļus par pircēja īpašumu. Nevienam neienāk prātā piena paku norakstīt brālēnam Īrija pret pilnvaru to izdzert Latvijā, bet kartupeļus ieķīlāt igauņu līzinga kompānijai.
Taču bieži vien privātajos korporatīvos darījumos šādas lietas notiek, un ne jau ar kartupeļiem. Negribu sameloties par situāciju šodien, bet ilgus gadus lielākā investorvalsts Latvijā bija Dānija, jo caur Dānija reģistrētu holdingkompāniju Tilts Communications tika investēti visu dažādo ārvalstu investoru– britu un zviedru, pēc tam zviedru-somu TeliaSonera – simtiem miljonu LVL līdzekļi Lattelecom attīstībai. Izpētot smalko druku var arī konstatēt, ka daudzām pasaules aviosabiedrībām nepieder neviena lidmašīna, tās viņas tikai nomā no mazpazīstamiem globāliem līzinga koncerniem. Arī vairākiem slaveniem viesnīcu zīmoliem pieder tikai dažas vai pat neviena ēka, uz kuras rakstīts prestižais vārds, jo šīs kompānijas ir tikai operatori, kas atbild par visu, kas notiek pavisam citam īpašniekam piederošajās četrās lepnās ēkas sienās.
Sākumā man likās, ka Dienas un Dienas biznesa pārdošana bija no šīs, ikdienā mazpazīstamās un tādēļ viegli murgosfērā ievelkamās darījumu kategorijas. Proti, darījuma starpnieki un virzītāji Aleksandrs Tralmaks un Kalle Norbergs saprata, ka zviedru puse steidzās tikt vaļā no abiem medijiem, tādēļ bija steidzami jāaizņemas nauda, lai “objektu” pārņemtu no zviedriem un to noturētu līdz nākamam Tralmaka un Norberga plāna solim – atvērta investīciju fonda dibināšana, kam turpmāk piederētu Diena un Dienas bizness. Savas domas par to jau uzrakstīju jūlijā.
Noslēpumainība bija uzticības kaprace
Kopš vasaras darījuma mazredzamā daļā notika lietas, kas, visticamāk, padziļināja neuzticības grāvi starp Dienas redakcionālo vadību un pircēju pārstāvjiem. Nav skaidrs, vai a/s Diena korporatīvā vadība un daži redaktori zināja, bet nedrīkstēja stāstīt kas ir pircēji, vai varbūt īsti neko nezināja. Katrā ziņā avīzē, kas sevi turēja par caurspīdīguma un godīguma etalonu, sākās un pastiprinājās cepšanās par neskaidrību un noslēpumainību.
Vienlaikus jāsaprot, ka Diena un Dienas bizness netika izprecinātas un bildinātas kā pievilcīgākās meitenes mediju tēvu Bonjeru (Bonnier) ģimenē. Abi mediji nesa zaudējumus un bija nopietni jādomā par to biznesa modeļu maiņu. Kaut vai tādēļ, ka visā pasaulē mainās mediju darbības modeļi – drukātos medijus gan papildina, gan kanibalizē šo informācijas platformu pāreja uz internetu. Veiksmīgs piemērs – zviedru Dagens Nyheter godalgotais un populārais dn.se.
No otras puses, ir bezmaksas projekti, kurus sāk apšaubīt un pārformēt. Nesen paziņots, ka daļu bezmaksas Economist.com saturu piedāvās tikai žurnāla vai portāla abonentiem. Arī citi runā par zināma satura pārdošanu par mikromaksājumiem, bet vēl citi apgalvo, ka maksāt desmit centus par 600 vārdus garu rakstu vai piecu minūšu video ir smieklīgi.
Par šādām lietām arī noteikti bija pārrunas un strīdi un viena vai otra modeļa aizstāvji jutās izaicināti vai apdraudēti. Zinu, ka Dienā jau pirms pārdošanas procesa sākšanās bija domstarpības un personāla maiņas sakarā ar avīzes elektroniskās “ sejas” turpmāko attīstību.
Visu šo diskusiju (vai ne-diskusiju) un procesu notikšana vienlaicīgi, visticamāk, radīja stresu visām iesaistitajām pusēm. Lietas arī paildzināja – ja var ticēt neoficiālai informācijai – K. Norberga iekļūšana (auto?) avārijā, kas viņu uz ilgāku laiku izsita no spēles. Par to, ko kopš vasaras Dienas iekšienē darījis A. Tralmaks nezinu, bet acīmredzot viņš tur atgriezās kā pretrunīgs “ savējais” ar priekšvēsturi no strādāšanas Dienā.
Arī “pēdējam cietoksnim” būtu bijis jāmainās
Dienas aizejošā redakcijas vadība, iespējams, arī dzīvoja nelielā murgosfērā lite, sevi lielā mērā pamatoti, bet, iespējams, uz citu faktoru fona tomēr pārspīlēti turot par zināmu žurnālistikas standartu pēdējo cietoksni. Protams, ka jebkuram medijam ticamība un integritāte ir ļoti svarīgi tā ilgtspējas elementi. Pat Vakara Tenku lasītāji būs vīlušies, ja izrādīsies pilnīga nepatiesība, ka florbolistam un krodziņu lauvam Benam Bambālim bijis romāns ar dejotāju Barbaru Pupenieci. Tomēr visi mediji, kurus nesponsorē kāda labdarības organizācija, konfesija vai valsts ir biznesi, kam saprātīgā veidā jāpielāgojas tirgus pieprasījumam.
Viena no Dienas problēmām, iespējams, bija samierināties savā prātā ar to, ka būs jānokāpj nedaudz no kalna, kurā dievi akmens plāksnēs gravē žurnālistikas baušļus, vienlaikus nepiebiedrojoties plebejisko mediju dejām ap zelta teļu. Tas nenozīmē ka medijos pārstāstītais it kā A. Tralmaka biznesa modelis samazināt Dienu (resp. Dienas izmaksas) uz pusi bija reāls un pieņemams risinājums. Un it kā viņa teiktais, ka kvalitatīva žurnālistika nav ilgtspējīgs bizness arī būtu kvalificējams – nav ilgtspējīgs masu tirgum. Cits jautājums par elitāru, mazu izmaksu un mazas drukātas tirāžas un ierobežotas interneta auditorijas informācijas un viedokļu platformu (kuru 20. gadsimtā sauca par avīzi). Iespējams, ka kaut kas tāds radīsies, teiksim, Rīgas Laiks with News stilā veidotā Citā Dienā.
Nav jau noticis trakākais (?)
Bet kādas tad ir Dienas īpašnieku epopejas beigas? Tāds kā nothing special, ja atfiltrē visas ar nedaudz melnā humora piegaršu epizodes (Skype dibinātāji, WTF?, Aleksandr!) un ASV lielo korporatīvo atlaišanu imitācijas– ar atlaisto/atlūgušo tūlītēju eskortēšanu no darba vietas apsardzes pavadībā un citām drāmām. Nu izrādās, ka avīzes, visticamāk, pieder fondam kur riska kapitālists un avantūristiskais investors Džonatans Rouland (Jonathan Rowland) iegrūdis sākumā aizdoto (Kalles un Sašas izgaunerēto) naudu. No skapja nav izkritis ne Lembergs, ne Šķēle, ne krievu naudas/laimes lācis. Murgus, ka Roulandus, kam ir sava 700 miljonu mārciņu ģimenes bagātība, salīdzis kāds tumšais spēks varam arī mest pie malas. Tādos prātuļojumos sāk izpausties murgosfēras pieņēmums, ka Latvija un avīze, kuras tirāža nepārsniedz kādas ASV lauku pilsētas avīzes tirāžu, būtu vērts visādos bizantīniskos darījumos iepīt šos angļu bagātniekus.
Tāpat Delfi komentāru gudrinieku prātojumus – kādēļ pērk zaudējumus nesošus uzņēmumus, gan jau kas… arī varam norakstīt kā daļu no murgosfēras. Ja mazliet paskatās kas rakstīts par Dž. Roulanda kā finansista darbības mērķiem – tie ir pirkt lielās grūtībās nonākušus uzņēmumus, tos sakārtot un tādējādi nopelnīt vēl lielāku bagātību. Galu galā, nopērkot a/s Skrandumaiss par 1 LVL par akciju un pacelt tā vērtību (pārvēršot zaudējumus peļņā) uz 100 LVL par akciju ir daudz ienesīgāk, nekā (un šī ir izdomātā cena) pirkt superveiksmīgo Apple par 1000 un pārdot par 1025. Ar šādu investīciju un biznesa modeli – gan ar augstu risku – nodarbojas daudzviet pasaulē, kādēļ arī ne šeit?
Labā ziņa par Dienu, kas diemžēl izpalika un kuru nekad nedzirdēsim ir – avīzi nopirka bagāts brits, kuram interesē atpelnīt XX % uz savas investīcijas N gados. Viņš mūsu lietās nemaisīsies, bet, lai sasniegtu mērķi, ir jāstrādā krietni efektīvāk izmaksu ziņā un jāpaplašina mērķauditorija, taču bez ekscesiem. Kas un kā, lielā mērā mūsu rokās. Un tad viss vienkārši rullētu…ja šādas lietas nekārtotu murgosfērā.
Most of us underestimate the impact of shipping our products and supplies. Did you know that components of photographic products are often shipped multiple times before they are assembled? Did you know that air shipping is the most carbon-intensive form of shipping? From Yvon Chouinard’s book “Let My People go Surfing,” here are a few statistics on generic energy costs to ship per ton:
Rail or boat: 400 BTUs per ton mile
Truck: 3,300 BTUs per ton mile
Air Cargo: 21,760 BTUs per ton mile
Air Cargo uses 6.5 times more fuel than shipping by ground.
We should not only ask questions about where things come from, but how they are shipped as well. As Elisabeth Rosenthal reported for The New York Times, “Under longstanding trade agreements, fuel for international freight carried by sea and air is not taxed” (Elisabeth Rosenthal, "Putting Pollution on Grocery Bills," The New York Times). In other words, no one is paying the environmental cost of shipping.
What can you do to reduce the impact of shipping?
• Build the extra time into your workflow to use ground shipping and inform your clients of the ecological benefits.
• Recycle your print boxes and sheets of cardboard used to protect your photographs. Cardboard sheets can be donated to art classes. Most local shipping stores will take your old packing peanuts and reuse them.
• Consolidate your orders. By ordering once a week or every two weeks you will reduce the number of boxes you receive and the number of trips a shipping carrier will make to your door.
• Reuse your packing materials such as peanuts and air bags. You can also shred old papers for a colorful alternative to buying peanuts.
• Utilize the home or studio pickup service provided by many shipping carriers. One less trip to the post office will save fuel.
• Support companies that are changing the way they do business. For example, use United States Postal Service priority mail boxes instead of other services. According to the USPS website, they are the only company which holds a Cradle to Cradle certification for their packaging. Cradle to cradle ensures all products of the manufacturing process are recycled, reused, composted or consumed. USPS also owns the largest fleet of alternative fuel vehicles in the country, and they already stop by your home or business every day.
• Use water-activated recycled gum tape instead of other types of adhesive. For more information go to Provincial Papers.
• Using the right sized box to ship in will reduce the amount of money you pay for shipping and the amount of packaging needed for your product.
• Let your clients know about the actions you take to reduce your shipping impact. Make a stamp or sticker to put on your boxes, letting your client know up front you reduce your impact on the environment by using ground shipping and recycling your packaging materials.
I was visiting my country for 2 weeks in september..during that time a lot of good and bad things happened. 
Posts
All Comments
