




Thank you all who came to event to support dream- build kids cancer outpatient center in WPB

The first IWD was observed on 28 February 1909 in the United States following a declaration by the Socialist Party of America. Among other relevant historic events, it came to commemorate the 1911 Triangle Shirtwaist Factory fire. The idea of having an international women's day was first put forward at the turn of the 20th century amid rapid world industrialization and economic expansion that led to protests over working conditions.
In 1910 the first international women's conference was held in Copenhagen (in the labour-movement building located at Jagtvej 69, which until recently housed Ungdomshuset) by the Second International and an 'International Women's Day' was established, which was submitted by the important German Socialist Clara Zetkin, although no date was specified.[1] The following year, 1911, IWD was marked by over a million people in Austria, Denmark, Germany and Switzerland, on March 19.[2] However, soon thereafter, on March 25, the Triangle Shirtwaist Factory fire in New York City killed over 140 garment workers. A lack of safety measures was blamed for the high death toll. Furthermore, on the eve of World War I, women across Europefeminism in the 1960s. held peace rallies on 8 March 1913. In the West, International Women's Day was commemorated during the 1910s and 1920s, but dwindled. It was revived by the rise of
Demonstrations marking International Women's Day in Russia proved to be the first stage of the Russian Revolution of 1917.
Following the October Revolution, the Bolshevik Alexandra Kollontai persuaded Lenin to make it an official holiday in the Soviet Union, and it was established, but was a working day until 1965. On May 8, 1965 by the decree of the USSR Presidium of the Supreme Soviet International Women's Day was declared as a non working day in the USSR "in commemoration of the outstanding merits of Soviet women in communistic construction, in the defense of their Fatherland during the Great Patriotic War, in their heroism and selflessness at the front and in the rear, and also marking the great contribution of women to strengthening friendship between peoples, and the struggle for peace. But still, women's day must be celebrated as are other holidays."

I'm now accepting appointments for boudoir sessions in March and April. Please don't wait, call now to reserve your custom on-location portrait session.

You don’t just take pictures…you don’t just sell albums…you’re not just a photographer! The challenge is finding the words that describe what you are!
You’re an artist. You’re at times a poet and a storyteller. You’re at times a journalist. You’re a technician and an inventor. You’re a therapist, a psychologist – even a mediator. You’re a magician – you capture memories and turn the intangible into reality!
Really thank you!
And i have my memories, my magic moments captured...sometimes just with simple phone camera, but now i know how valuable they are :)


This was very hard and challenging year for me.










(Ieliku apakšvirsrakstus, lai viss būtu vieglāk lasāms –J.K. 11. oktobrī)
8.oktobrī piedalījos diskusijā Stradiņa universitātē par medijiem, to nākotni un, protams, arī jaunajiem medijiem kā blogiem, sociāliem tīkliem, tviteriem u.tml. Diskusijas gaitā man pašpruka, iespējams, jauns izteiciens, proti, ka tieši Latvijā blakus blogsfērai un ķibetelpai (cyberspace) arī ir murgosfēra – dažādu konspirāciju teoriju, aizdomu un izkliedētu bet sīkstu tumsonības metastāžu ģenerēta migla nācijas kolektīvajā apziņā.
Avīze Diena daudzus gadus ir bijusi sava veida mirdzoša galotne virs murgosfēras slāņa, kas – gan pakāpeniski un lēnam retinoties – ir klājis Latviju pēdējos teju 20 gadus. Murgosfēra, protams, tika ģenerēta ilgos padomju noslēgtības un cilvēku apziņas apstrādes gadu desmitos, atstājot sabiedrību ar daudziem homo postsovieticus, kas nebija sagatavoti saprast viņiem pēkšņi atvērto 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma mulsinoši krāšņo, izaicinošo, nesaprotamo, pretrunīgo, bezgala sarežģītu un daudziem viņu agrākajiem priekšstatiem pat pretīgo globālo sabiedrību. Bet ne par to ir runa.
Runa ir par virkni kļūdu, pārpratumu, komunikācijas avāriju un, visticamāk, arī par iekšējiem procesiem, kas tikai tuvākajā laikā tiks atklāti, kuru gala rezultāts ir avīzes Diena šķietamais ne gluži noriets, bet ievērojams tās saulītes spīduma satumsums. Un te, manuprāt, savu lomu ir spēlējusi šīs jau no vasaras izstieptās drāmas radītā murgosfēra lite.
Neizskaidroja “nesaprotamo”
Pirmais klupiens bija daudzu nesaprašana, ka reāli biznesa darījumi bieži ir “nesaprotami” kaut vai tādēļ, ka juridisko personu pirkšanas un pārdošanas darījumi veicot savu biznesa misiju, tāpat arī pašu šo juridisko personu pārpirkšanas darījumi nav tas pats, kā Rimi veikalā ar pāris latu noskaitīšanu pie kases padarīt lielveikala īpašumā esošo pienu un kartupeļus par pircēja īpašumu. Nevienam neienāk prātā piena paku norakstīt brālēnam Īrija pret pilnvaru to izdzert Latvijā, bet kartupeļus ieķīlāt igauņu līzinga kompānijai.
Taču bieži vien privātajos korporatīvos darījumos šādas lietas notiek, un ne jau ar kartupeļiem. Negribu sameloties par situāciju šodien, bet ilgus gadus lielākā investorvalsts Latvijā bija Dānija, jo caur Dānija reģistrētu holdingkompāniju Tilts Communications tika investēti visu dažādo ārvalstu investoru– britu un zviedru, pēc tam zviedru-somu TeliaSonera – simtiem miljonu LVL līdzekļi Lattelecom attīstībai. Izpētot smalko druku var arī konstatēt, ka daudzām pasaules aviosabiedrībām nepieder neviena lidmašīna, tās viņas tikai nomā no mazpazīstamiem globāliem līzinga koncerniem. Arī vairākiem slaveniem viesnīcu zīmoliem pieder tikai dažas vai pat neviena ēka, uz kuras rakstīts prestižais vārds, jo šīs kompānijas ir tikai operatori, kas atbild par visu, kas notiek pavisam citam īpašniekam piederošajās četrās lepnās ēkas sienās.
Sākumā man likās, ka Dienas un Dienas biznesa pārdošana bija no šīs, ikdienā mazpazīstamās un tādēļ viegli murgosfērā ievelkamās darījumu kategorijas. Proti, darījuma starpnieki un virzītāji Aleksandrs Tralmaks un Kalle Norbergs saprata, ka zviedru puse steidzās tikt vaļā no abiem medijiem, tādēļ bija steidzami jāaizņemas nauda, lai “objektu” pārņemtu no zviedriem un to noturētu līdz nākamam Tralmaka un Norberga plāna solim – atvērta investīciju fonda dibināšana, kam turpmāk piederētu Diena un Dienas bizness. Savas domas par to jau uzrakstīju jūlijā.
Noslēpumainība bija uzticības kaprace
Kopš vasaras darījuma mazredzamā daļā notika lietas, kas, visticamāk, padziļināja neuzticības grāvi starp Dienas redakcionālo vadību un pircēju pārstāvjiem. Nav skaidrs, vai a/s Diena korporatīvā vadība un daži redaktori zināja, bet nedrīkstēja stāstīt kas ir pircēji, vai varbūt īsti neko nezināja. Katrā ziņā avīzē, kas sevi turēja par caurspīdīguma un godīguma etalonu, sākās un pastiprinājās cepšanās par neskaidrību un noslēpumainību.
Vienlaikus jāsaprot, ka Diena un Dienas bizness netika izprecinātas un bildinātas kā pievilcīgākās meitenes mediju tēvu Bonjeru (Bonnier) ģimenē. Abi mediji nesa zaudējumus un bija nopietni jādomā par to biznesa modeļu maiņu. Kaut vai tādēļ, ka visā pasaulē mainās mediju darbības modeļi – drukātos medijus gan papildina, gan kanibalizē šo informācijas platformu pāreja uz internetu. Veiksmīgs piemērs – zviedru Dagens Nyheter godalgotais un populārais dn.se.
No otras puses, ir bezmaksas projekti, kurus sāk apšaubīt un pārformēt. Nesen paziņots, ka daļu bezmaksas Economist.com saturu piedāvās tikai žurnāla vai portāla abonentiem. Arī citi runā par zināma satura pārdošanu par mikromaksājumiem, bet vēl citi apgalvo, ka maksāt desmit centus par 600 vārdus garu rakstu vai piecu minūšu video ir smieklīgi.
Par šādām lietām arī noteikti bija pārrunas un strīdi un viena vai otra modeļa aizstāvji jutās izaicināti vai apdraudēti. Zinu, ka Dienā jau pirms pārdošanas procesa sākšanās bija domstarpības un personāla maiņas sakarā ar avīzes elektroniskās “ sejas” turpmāko attīstību.
Visu šo diskusiju (vai ne-diskusiju) un procesu notikšana vienlaicīgi, visticamāk, radīja stresu visām iesaistitajām pusēm. Lietas arī paildzināja – ja var ticēt neoficiālai informācijai – K. Norberga iekļūšana (auto?) avārijā, kas viņu uz ilgāku laiku izsita no spēles. Par to, ko kopš vasaras Dienas iekšienē darījis A. Tralmaks nezinu, bet acīmredzot viņš tur atgriezās kā pretrunīgs “ savējais” ar priekšvēsturi no strādāšanas Dienā.
Arī “pēdējam cietoksnim” būtu bijis jāmainās
Dienas aizejošā redakcijas vadība, iespējams, arī dzīvoja nelielā murgosfērā lite, sevi lielā mērā pamatoti, bet, iespējams, uz citu faktoru fona tomēr pārspīlēti turot par zināmu žurnālistikas standartu pēdējo cietoksni. Protams, ka jebkuram medijam ticamība un integritāte ir ļoti svarīgi tā ilgtspējas elementi. Pat Vakara Tenku lasītāji būs vīlušies, ja izrādīsies pilnīga nepatiesība, ka florbolistam un krodziņu lauvam Benam Bambālim bijis romāns ar dejotāju Barbaru Pupenieci. Tomēr visi mediji, kurus nesponsorē kāda labdarības organizācija, konfesija vai valsts ir biznesi, kam saprātīgā veidā jāpielāgojas tirgus pieprasījumam.
Viena no Dienas problēmām, iespējams, bija samierināties savā prātā ar to, ka būs jānokāpj nedaudz no kalna, kurā dievi akmens plāksnēs gravē žurnālistikas baušļus, vienlaikus nepiebiedrojoties plebejisko mediju dejām ap zelta teļu. Tas nenozīmē ka medijos pārstāstītais it kā A. Tralmaka biznesa modelis samazināt Dienu (resp. Dienas izmaksas) uz pusi bija reāls un pieņemams risinājums. Un it kā viņa teiktais, ka kvalitatīva žurnālistika nav ilgtspējīgs bizness arī būtu kvalificējams – nav ilgtspējīgs masu tirgum. Cits jautājums par elitāru, mazu izmaksu un mazas drukātas tirāžas un ierobežotas interneta auditorijas informācijas un viedokļu platformu (kuru 20. gadsimtā sauca par avīzi). Iespējams, ka kaut kas tāds radīsies, teiksim, Rīgas Laiks with News stilā veidotā Citā Dienā.
Nav jau noticis trakākais (?)
Bet kādas tad ir Dienas īpašnieku epopejas beigas? Tāds kā nothing special, ja atfiltrē visas ar nedaudz melnā humora piegaršu epizodes (Skype dibinātāji, WTF?, Aleksandr!) un ASV lielo korporatīvo atlaišanu imitācijas– ar atlaisto/atlūgušo tūlītēju eskortēšanu no darba vietas apsardzes pavadībā un citām drāmām. Nu izrādās, ka avīzes, visticamāk, pieder fondam kur riska kapitālists un avantūristiskais investors Džonatans Rouland (Jonathan Rowland) iegrūdis sākumā aizdoto (Kalles un Sašas izgaunerēto) naudu. No skapja nav izkritis ne Lembergs, ne Šķēle, ne krievu naudas/laimes lācis. Murgus, ka Roulandus, kam ir sava 700 miljonu mārciņu ģimenes bagātība, salīdzis kāds tumšais spēks varam arī mest pie malas. Tādos prātuļojumos sāk izpausties murgosfēras pieņēmums, ka Latvija un avīze, kuras tirāža nepārsniedz kādas ASV lauku pilsētas avīzes tirāžu, būtu vērts visādos bizantīniskos darījumos iepīt šos angļu bagātniekus.
Tāpat Delfi komentāru gudrinieku prātojumus – kādēļ pērk zaudējumus nesošus uzņēmumus, gan jau kas… arī varam norakstīt kā daļu no murgosfēras. Ja mazliet paskatās kas rakstīts par Dž. Roulanda kā finansista darbības mērķiem – tie ir pirkt lielās grūtībās nonākušus uzņēmumus, tos sakārtot un tādējādi nopelnīt vēl lielāku bagātību. Galu galā, nopērkot a/s Skrandumaiss par 1 LVL par akciju un pacelt tā vērtību (pārvēršot zaudējumus peļņā) uz 100 LVL par akciju ir daudz ienesīgāk, nekā (un šī ir izdomātā cena) pirkt superveiksmīgo Apple par 1000 un pārdot par 1025. Ar šādu investīciju un biznesa modeli – gan ar augstu risku – nodarbojas daudzviet pasaulē, kādēļ arī ne šeit?
Labā ziņa par Dienu, kas diemžēl izpalika un kuru nekad nedzirdēsim ir – avīzi nopirka bagāts brits, kuram interesē atpelnīt XX % uz savas investīcijas N gados. Viņš mūsu lietās nemaisīsies, bet, lai sasniegtu mērķi, ir jāstrādā krietni efektīvāk izmaksu ziņā un jāpaplašina mērķauditorija, taču bez ekscesiem. Kas un kā, lielā mērā mūsu rokās. Un tad viss vienkārši rullētu…ja šādas lietas nekārtotu murgosfērā.

I am a preferred photographer in the West Palm Beach wedding photographers, Florida section of www.studiolocator.com - a wedding photographer directory.